Aukstās peldes manā dzīvē nav nejaušība. Patiesībā tās mani ir pavadījušas jau daudzus gadus — tikai no malas. Mans tētis ir cilvēks, kurš aukstās peldes praktizē jau ļoti ilgu laiku, un vienmēr esmu uz viņu lūkojies ar vieglu apbrīnu. Tas izskatījās grūti, pat ekstrēmi… bet tajā pašā laikā bija kaut kas iespaidīgs tajā, kā cilvēks spēj ar mieru un pārliecību soļot ledainā ūdenī.
Ilgu laiku domāju, ka tas nav man. Līdz brīdim, kad paņēmu rokās Vima Hofa grāmatu “Vima Hofa metode”. Šī grāmata man deva tieši to pēdējo, nepieciešamo grūdienu. Tajā bija kaut kas ļoti patiesīgs — stāsti par elpu, prātu un ķermeni, kas spēj daudz vairāk, nekā mēs ikdienā domājam. Uni aukstās peldes vairs nelikās biedējošas, bet gan izaicinoši pievilcīgas.
Savu ceļu sāku vasaras beigās un rudens sākumā, lai varētu pakāpeniski pierast, ūdenim kļūstot arvien vēsākam. Paralēli mēģināju arī aukstās dušas, bet tās man nekad īsti nav patikušas — nepatīk, ka aukstums skar tikai noteiktas ķermeņa vietas. Man ir daudz vieglāk iekāpt ūdenī ar visu ķermeni vienlaikus, ļaujot aukstuma sajūtai pārņemt mani pilnīgi un vienmērīgi.
Tagad peldēšana ir kļuvusi par manu personīgo rituālu. Dodos uz ezeru kājām — 25 minūšu gājiens turp, mierīga aukstā pelde un 25 minūšu gājiens atpakaļ. Tā ir mana pastaiga, mans laiks ar sevi un mans veids, kā pārbaudīt robežas, kuras agrāk pats sev biju uzlicis.
Šis ceļš mani ir patiesi iedvesmojis. Aukstās peldes ir devušas enerģiju, mieru un apziņu, ka spēju vairāk nekā iedomājos. Un tieši tāpēc nolēmu par tām stāstīt arī citiem — iedvesmot, parādīt pieredzi un varbūt pamudināt kādu spert pirmo soli.
Jo sākums nav tik sarežģīts, kā šķiet. Svarīgākais ir drosme pamēģināt.
Ieejot ezerā, es sajūtu, kā aukstums pārgriež komfortu. Tas ir brīdis, kad ķermenis protestē, bet gars pieņem izaicinājumu. Rudens ūdens ir skarbs, bet tieši tajā es atrodu mieru un spēku. Saullēkts ir mans sabiedrotais — tas atgādina, ka diena pieder tiem, kas nebaidās.
